Tā diena bija īpaši karsta, +34 jau pat nekustoties likās, ka saulītē var izkust uz līdzenas vietas. Bet mums – eksotisko deju grupai „Mantigra”, čigānu deju koncerts Atašienē. Par cik dejot vienmēr dikti prieks, tad jau kaut uz cepešpannas!
Sapucējāmies un laidāmies ceļā. Ceļš jau izrādījās pavisam viegls un īss, jo Madonai Atašiene tepat kaimiņos. Pa ceļam turp braucot vislielāko uzmanību izpelnījās Atašienes ezers, jo jau tad nojautām, ka pēc koncerta tas būs lielākais glābiņš. Kad atbraucām pasākuma vietā, Atašienes aktīvisti jau Annas dienu jau kuplināja ar teātra izrādi. Pati Anna lepni iesēdināta goda krēslā nekustīgi vērās debesīs, pa gabalu kā dzīva, tik pieejot tuvāk sapratām, ka Anniņai pa vidu siens... Bet tādā cepinošā saulē neviena cita Anna tik ilgi cēli nenosēdētu. Tā, ka atjautīgie atašnieki zin’ ko dara!
Pasākuma saimniece Vēsmiņa mūs, ar latgalietei piemītošo apburošo viesmīlību sagaidīja, un pacienāja ar īpašo Annas dienas zupu, kura pat karstā dienā izrādījās neizsakāmi garda.
Apskatot Atašienes centriņu, pirmā pamanāmākā ir baznīca. Te var just cik latgalieša dvēselīte ir tuvu pie Dieviņa. Tad nu arī mēs nespējām paiet garām pamatīgajam, un greznajam vietējam dievnamam. Vīraks un tīkams vēsums apņēma jau uz paša sliekšņa. Arī šeit mūs laipni aicināja droši iet dziļāk. Gribējās jau pabūt šai tīkami dzestrajā miera ostā maķenīt ilgāk, bet laicīgā dzīve sauc doties tālāk...
Sagaidījušas „Malikas” čigāndeju meitenes, gatavojāmies uzstāties, šķita jau arī, ka trakais karstums mazdrusciņ atkāpjas. Apskatījām improvizētās skatuves vietu un atklājām, ka asfalta malas sedz neskaitāmi smalki, sīki akmentiņi un vienojāmies, ka izņēmuma kārtā šoreizīti ar basām kājām nedancosim, jo tas var izrādīties pārāk sāpīgi. Jāsaka līdz šim nekad vēl apavos čigāndanči nav mēģināti, tā šķiet, ka nepiedienas, un ko jau daudz ērtāk. Tā nu „Malikas” pirmā draudzīgiem aplausiem sveiktā deja beigusies, nākamā, koncerta „Oči čornije” bezmaz vai tituldeja „Mantigras” izpildījumā var sākties. Satraukums, kā vienmēr pirms uzstāšanās neizbēgams, sirds strauji sitas un kājas viegli trīs, bet vēlme dejot aizslauka visu prom, un pirmie ievadakordi lēnītēm, bet cēli ievada dejas ritmos. Kā jau čigānu dejā ierasts, temps līgani tiek kāpināts. Skatītāji ļoti atsaucīgi smaida, un čigānmeitenēm acis zib, brunči plīvo. Arvien ātrāk..., arvien straujāk... Un te pēkšņi jūtu, kā skatītāju ovācijām pavadīta, lido mana tupelīte augstu, augstu simtgadīgo liepu galotnēs... ups...bet esmu skatītāju pašā uzmanības centrā, un ar vienu kurpi jestri aizdancoju tālāk. Nu jau mūsu deju rotā ne tikai smaids, bet nu jau iekšēji kutina smiekli, ko jau par amizanto situāciju, ko jau aiz izbrīna, kur to kurpi tik augstu varēju uzspert. Un vēl tas uzjautrina, ka dejoju vienā kurpē, un noskatu virzienu, kur slaidi blakus pirmajai aizlidināt otru. Arī otru, nu jau apzināti, kurpīti aizlidinu skatītāju ovāciju pavadījumā, taču deja no tā nezaudē nevienu pašu soli. Draugi pēc tam atzīst, ka tā esot bijusi meistarklase futbolistiem...
Deju trakajos ritmos, saules piekarsētajā laukumā līksmi izdancojam visu stundu. Neatstājas ne pārsteiguma sajūta, ne jautrība, visu papildina publikas dāsnie aplausi un smaidi. Te nu jāpiekrīt mūsu deju skolotājai Sandrai, ka skatuve ir ļoti īpaša vieta, kur pāriet visas sāpes, cilvēks atveseļojas, un notiek visvisādi brīnumi...
Tā nu tveices un deju nokausētas, bet laimīgas atvadāmies no jaukās un mīļās Atašienes, ieplunkšķinot dievīgi dzestrajā un aicinošajā Atašienes ezerā. Šķita, ka pat nočūkst iegremdējoties veldzējošajos apkampienos. Saulīte vēlīgi nolūkojās uz mūsu rotaļām ūdens plašumos, un veikli atvadās līdz rītam, iegrimstot visaptverošajā apvārsnī. Dodamies mājupceļā, ar katrā šūniņā mītošu sajūtu, mīļā Pasaulīt, cik jauka esi!!!
Ineta Ieviņa
