Pozitīvā psiholoģija mani uzrunāja vairākus gadus atpakaļ, tad, kad veikala plauktā pamanīju G.Svences spilgti oranžo jaunizdevumu. Grāmatā atradu milzum daudz simpātiskas atziņas. Vispirms gribu citēt domu, ka pietiek rakāties negatīvajā, slimībās un problēmās. Ir jau pierādījies, ka tas labumu nenes. Pienācis laiks pievērst uzmanību personības iespējām, attīstībai un pozitīvismam.

Vēl pirms desmit gadiem pieejamajā psiholoģijas literatūrā bija apgalvojumi, ka personības attīstība tiek pētīta tikai līdz 25 gadu vecumam. Tālāk baltais plankums...it kā tādas nemaz nebūtu. Arī tagad daudzos mīt pārsteidzoši aizspriedumi, kamdēļ būtu jāapgūst zināšanas un kvalitatīvi jāuzlabo sava dzīve cilvēkam pēc 50 vai 60... Vai tiešām cilvēkam apmierinātam ar savu dzīvi jākļūst līdz 25 gadu vecumam un, ja tas laicīgi nav izdevies, tad samierinoties jānodzīvo atlikušo laiku, liekot visas cerības tikai uz jauno paaudzi???

Pozitīvā psiholoģija ienes gaismu šajā jautājumā, atbild – dzīves spēku aktīvu uztur tie, kuri uzstāda un sasniedz mērķus atbilstoši savām prasmēm un spējām. Jaunietis bez mērķiem var justies psiholoģiski vecāks un dzīves bezjēdzības nomāktāks, nekā sirmgalvis, kurš izvirza kaut nelielus mērķus, un tos sasniedz iegūstot dzīves labizjūtu.

Savukārt labizjūta ir termins, kurš ienācis psiholoģijas apritē jau 80.gados, kas nozīmē cilvēka prasmi būt apmierinātam ar sevi un savu dzīvi, jeb laimīgam. Saprotams, ka laime nav statisks stāvoklis 24 stundas diennaktī, tā jau ir utopija. Taču labizjūta arī nav mērķis, tā ir veselīga blakusparādība sasniegtajam.

Sekojot teorijai, izrādās, ka ir divi dažādi ceļi, kā sasniegt šo visnotaļ tīkamo stāvokli. Pirmais ir pavisam vienkāršs - hēdonisms - psihofizioloģisko, jeb vienkāršo baudu labizjūta. To var izjust teju ikkatrs, lieliski papusdienojot, izbaudot īpašu koncertu, saņemot relaksējošo masāžu, vai vienkārši gozējoties jauki sildošas saulītes staros.

Otrs veids ir krietni sarežģītāks, - eidemonisms - šis ceļš ved kalnup, taču ir daudz interesantāks, jo saistīts ar šķēršļu pārvarēšanu, aizrautīgi darot lietas, kas izraisa prieku. Sava potenciāla realizācija, personības attīstība un mērķu sasniegšana ir raksturīga šim labizjūtas veidam.

Te nāk prātā bankā strādājošas darbinieces vārdi – kamdēļ jūs tik lielas naudas summas skolai tērējat? Būtu labāk aizbraukušas uz Kanāriju salām katru gadu par to pašu naudu atpūsties. Gāju samaksājusi, un domāju...tik tiešām, kamdēļ tā? Bet tad ar gandarījuma sajūtu sevī konstatēju, ka jau sen nepietiek ar tādu vienkāršo baudu vien. Tās negulētās naktis meklējot informāciju un darbus liekot kopā, tie agrie sestdienu rīti kad jau pēc četriem jāceļas, lai mērotu vairāk kā 170km līdz skolai, tie brīži, kad liekas, ka nu gan nevaru vairs neko, un pēkšņi gaisma tuneļa galā – varu! Sasniedzot mērķus dzīves spēki patiešām aktivizējas.

Kaut vai viens tāds mazs atgadījums no piecu gadu raibās pieredzes, kad naudas benzīnam, lai aizbrauktu uz skolu nepietiek. Mašīnai arī nav vēl ziemas riepu, bet sniegs solās tik dāsni piebirt, kā vēl nekad oktobrī. Šķiet, nu jau viss...izejas nav. Bet kad jau rokas nolaižas bezspēcībā, uzticamā cīņu un kursa biedrene vienā personā Dzintra piezvana – degvielai nauda ir – braucam.

Agrajā rītā, meistarīgi vagojam biezās sniega kupenas, līdz pie Cēsīm ieraugām sastrēgumu. Kilometriem gara smago mašīnu rinda gaida uz priekšējām mašīnām, kuras neiztīrītā ceļa dēļ šķērsām sagriezušās un nekust ne no vietas. Gaidām arī mēs, bet nepaiet ilgs laiks, kad vieglo mašīnu rinda sāk kustēties, izspraucoties cauri šauriņai izejai... Ceļš uz skolu atkal ir brīvs! Kavējam, bet nu jau lidojam ar cerību spārniem, jo asfalts tālāk jau ir notīrīts, un skola pievelk ar milzīga magnēta spēku.

Skola, protams, nav galamērķis, bet nozīmīgs starpposms ceļā uz manu nepieciešamību pēc nodarbošanās, kura sniedz patiesu gandarījumu, dāsni dod rezultatīvu labumu citiem, kā arī ir pietiekoši ienesīga – radošas personības attīstības nodarbību organizēšana un vadīšana visā Latvijā.

 Iespējams viss notiek pēc teorijas, bet bieži bezizejas brīžos tā vien šķiet, ka pat eņģeļi palīdz, un nāk prātā arī P. Koelju vārdi, kurš jau pirms pozitīvās psiholoģijas teorijas teicis, ja ko tik ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu.

Ineta Ieviņa