Radošu attīstību veicinoši joki, atziņas, senas gudrības un interesanti atgadījumi iz' dzīves


 Joki vienmēr ir tepat līdzās, tikai dažkārt jāpamana :)
 Ir tādi, kas izsauc dzirkstošu smieklu šalti, ir tādi, kas liek klusiņām ķiķināt, ir arī tādi, no kuriem sirds gavilē un acis mirdz, un ir arī aizrautīgie joki, kad elpas trūkst, asaras sprāgst uz visām pusēm, vēderu rauj čokurā...bet pie tā visa apzinies, ka nedrīkst taču šobrīd...un tad ir tik vēl trakāk... :)))
Šī ir sadaļa, lai dalītos ar savu interesanto pieredzi, paskatītos uz dīvainām situācijām gaišāk, vai vienkārši palasītos un sasmeltos C vitamīnus :)
Taču brīžiem ir noskaņojums, kad gribās palasīt ko sirdsgudru. Arī šiem rakstiem šeit atradīsies vieta :)

Bija taču iesākumā joks...vai ne???
Uzraksti, par ko Tu šodien vai vakar sasmējies!
Bet varbūt sirdi aizkustināja kāda sena gudrība... lūdzu neturi šo brīnumu pie sevis! Padalies, lai katram kas lasa sirds gaišāka klūst!
Komentāri (21)  |  2012-06-14 13:20  |  Skatīts: 19399x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
saulgrieze* - 2012-06-14 16:39
Kopā ar Indru veidojot mājaslapu pagāja ne viena stunda vien. Pārskatījām mātē Googlē tūkstošiem saulespuķu, lai izvēlētos piemērotākās. Vakarā pirms iemigšanas aizveru acis...vējoprojām saulespuķes rādās... Šorīt Indra zvana, atverot drēbjuskapi...pat tur saulespuķes priekšā. Izrādās pamanījusi senaizmirsu blūzīti ar saulespuķēm :))) Tas pierāda seno viedo teicienu - kam pievērs pastiprinātu uzmanību - tas vairojas!!! Acīmredzot, tikai jāizvēlās, kam pievērst uzmanību :)

saulgrieze* - 2012-06-14 21:38
Absolventi, kuri dauz ko bija sasnieguši, vairākus gadus pēc studiju beigšanas devās ciemos pie sava profesora. Piedāvājis saviem studentiem tēju, vecais vīrs aizgāja uz virtuvi, atnesa tējkannu un uz paplātes daudzas dažādas krūzītes.
Kad studenti bija paņēmuši krūzītes, profesors teica: "Ja pamanījāt, visas dārgākās krūzītes ir paņemtas. Neviens neņēma vienkāršās.
Vēlēšanās lai jums pieder vislabākais, arī ir visu jūsu problēmu cēlonis.
Katrs apskatīja, kāda krūzīte kuram tikusi.
Dažkārt tā ir dārgākā, bet dažkārt tikai slēpj to, ko mēs dzeram.
Tas, kas patiešām jums ir nepieciešams ir tēja. Bet katrs apzināti izvēlējās vislabāko krūzi. Bet tagad padomājiet...dzīve tā ir tēja, bet nauda, manta un stāvoklis sabiedtībā ir tikai krūzītes. Tie ir dzīves instrumenti. Dažkārt koncentrējoties tikai uz krūzītēm, aizmirstam par dzīves garšu. Baudiet savu tēju!
Pašiem laimīgākajiem cilvēkiem nav labāko krūzīšu. Viņi ar pateicību pieņem to, kas ir. Laime ir nevis tajā kad tu vēlies to ko tev gribās,bet kad tu vēlies to, kas tev ir.

māšuks* - 2012-06-15 18:38
Superīgs pārsteigums par lapas izveidi! Lai veicās!!!

Ineta* - 2012-06-15 20:29
Paldies!!! :)))
Gaidu ar rakstiņiem un komenāriem, bet arī tāpat vien mīļi gaidu!!! :)

Tamāra* - 2012-06-15 20:48
Apsveicu ar mājslapas izveidi. Es palasīju un man ļoti patīk :)

Ineta* - 2012-06-15 21:11
Paldies, Tamāra!
Esi vienmēr mīļi gaidīta RAC "Saulgrieze"
Ja ir piezīmju blociņos pierakstīti vai grāmatās atrasti interesanti domugraudi vai pārdomas raisoši stāstiņi, lūdzu pievieno! "Saulgrieze" visu spēkiem plauks tikai kuplāka un noderīgāka mums visiem :)))

Ineta* - 2012-07-02 14:44
LĪDZSVAROTA DZĪVE (Sūfiju nostāsts)
- Reiz dzīvoja vīrs, kuram nebija ne naudas, ne mantas.
+ Toties viņam bija labs zirgs, ar kuru strādājot iztika abi.
- Valdnieks padzirdējis par labo zirgu piedāvāja par kaudzi zelta to nopirkt, bet vīrs nepārdeva.
+ Abi dzīvoja un strādāja brīvi un laimīgi tālāk.
- Kādu dienu no zirga nebija ne ziņas, ne miņas, un visi domāja, ka tas ir nozagts.
+ Vīrs mierināja sevi un citus, sak’, gan jau būs labi.
- Bet visi nerimās, tak varēji pārdot, un kamdēļ ļāvi tam brīvībā klejot?
+ Zirgs atgriezās diezgan drīz, vezdams līdz vēl 11 zirgus, nu visi priecājās, re cik ar 12 zirgiem svētīts esi.
- Kas notiks nezināja neviens, jo maz redzam. Vīra vienīgais dēls jādams salauza abas kājas. Kāda nelaime, ciema ļaudis vaimanāja.
+ Vīrs teica: nespriediet par dziesmu, ja dzirdat tik vienu noti. Neviens nezin kas notiks rīt.
- Tad iesākās karš un visi tēvu dēli viens pēc otra karā krita.
+ Tik vīra dēlam tas gāja secen, jo kāju dēļ kaujā negāja.
- Tad cieminieki pārmeta – tu pareģis.
+ Bet vīrs atteica: ak, nejēgas...
Vien Dievs pārzina visu mūsu dzīvi,
Un dzīvot nozīmē – DZĪVOT BRĪVI


ardnija - 2012-07-05 10:36
Paldies, man arī patika :)
Lai izdodas!
Ar jautrām lietām man vēl nav sanācis tikties, bet varu padalīties ar dažiem citātiem:

Kaut esmu tikai maza daļiņa gan
Šai izplatījumā bez gala un bez sākuma
Uz laiku laikiem ļauts ir piedalīties man
Dižajos darbos pēc Radītāja nodoma!
Kāds sakars man ar pasauls radīšanu?
Ik viens no mums ar to ir saistīts nemanāmi.
Un trako Kosmoss: sintēze un dalīšanās...
Bet īstenībā: Pasaule ir nedalāma!
Dvēselē manā ir ielikts jo dziļi
Neiznīcības un nemirstības kods.
Labo radīt ar Visaugstāko ziņu
Cauri gadsimtiem droši es dodos.

Vladimirs Siņeļņikovs




Ineta* - 2012-07-05 11:56
Mīļš paldies, ardnija! Šī arī manuprāt, ir viena no svarīgākajām savas dzīves un Visuma uztveres atziņām, jo atbildības uzņemšanos var dēvēt arī par attīstības stūrakmeni. Lai iemiesotu to ikdienā, iespējams izmantot arī: http://hooponoponosecret.ru/

linda* - 2012-07-06 10:57
''Sarunājas divi auni:
- Es dzirdēju, ka cilvēki mūs kopjot un barojot tikai tādēļ, lai varētu cirpt mūsu vilnu, izmantot mūsu ādas un lietot uzturā mūsu gaļu.
- Nu izbeidz taču vienreiz sludināt tās savas sazvērestības teorijas! Viss ganāmpulks jau par tevi smejas. Tu ar to esi pilnīgi kā apsēsts. Tev tiešām vajadzētu ārstēties…''


Ineta* - 2012-07-09 23:52
Reiz pa putekļainu taku gāja ceļotājs. Pašā saules apspīdētākajā vietā viņš pamanīja cilvēku, kurš kala milzīgu akmeni. Cilvēks kala akmeni un skaļi raudāja...
Ceļinieks jautāja viņam, kamdēļ viņš tā raud, un cilvēks atbildēja, ka viņš ir visnelaimīgākais cilvēks pasaulē, jo viņam jādara vissmagākais darbs. Katru dienu viņš bija spiests kalt milzīgus akmeņus, pelnīt par to nieka grašus, par kuriem knapi sanāk iztikai. Ceļinieks iedeva viņam monētu un devās tālāk.
Ejot tālāk, aiz nākamā ceļa pagrieziena viņš ieraudzīja vēl vienu cilvēku. Arī šis cilvēks kala akmeni, taču neraudāja, bet bija koncentrējies darbam. Kad ceļinieks pajautāja, ko viņš dara, akmeņkalis atbildēja, ka strādā. Katru dienu nāk uz šo vietu un kaļ akmeņus. Tas ir smags darbs, bet viņš par to ir priecīgs, jo ar naudu, kuru viņam maksā pietiek, lai uzturētu ģimeni. Ceļinieks viņu paslavēja, iedeva monētu un gāja prom.
Aiz nākamā ceļa līkuma ceļinieks ieraudzīja vēl vienu akmeņkali, kurš pašā dienas svelmē kala milzu akmeni un jautri dziedāja priecīgu dziesmu. Ceļinieks izbrīnījās . „Ko tu dari?!!” – pajautāja viņš. Cilvēks pacēla galvu un ceļotājs ieraudzīja viņa laimīgo seju. „Vai tad neredzi? Ceļu svētnīcu!”

Kurš no akmeņkaļiem izvēlies būt tu??? :)



indra* - 2012-07-18 11:28
visa diena "kaķim zem astes", ja rītiņā no gultas izkāp ne ar to.....

Ineta* - 2012-07-20 10:31
Brīnumjauki, ka cilvēkam ir divas no kurām izvēlēties, ar kuru kāju izkāpt no gultas!!!, nevis kā zirneklim, kad būtu jāieslīgst dziļās izvēles grūtībās - ar kuru no visām izkāpt... :)))

Ineta* - 2012-07-21 18:24
Reiz skolotājs jautāja saviem skolniekiem – kādēļ cilvēki mēdz kliegt viens uz otra?
Tādēļ, kāds no skolniekiem teica, - ka viņi zaudējuši sirdsmieru...
Bet kamdēļ kliegt, ja otrs cilvēks atrodas pavisam tuvu blakus? Kamdēļ nevar runāt klusiņām?
Skolnieki piedāvāja dažādas savas atbildes, bet neviena no tām skolotājam nešķita piemērota.
Beigu beigās viņš pats ņēmās paskaidrot, ka tad, kad cilvēki ir neapmierināti, viņu sirdis ir tālu viena no otras... Tādēļ lai pārvarētu šo attālumu, cilvēkiem šķiet, ka ir jākliedz, lai viņus sadzirdētu...
Bet kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz, tieši otrādi, runā ļoti klusiņām. Un tas tādēļ, ka viņu sirdis ir ļoti tuvu. Bieži viņiem pat nav nepieciešams sarunāties. Viņi skatās viens otram acīs, un saprotas bez vārdiem. Tā mēdz būt tikai cilvēkiem, kuri mīl.
Neapdomīgi izteikti skaļi vārdi sirdis mēdz tikai attālināt.
Varbūt tā vietā, tomēr labāk ir paskatīties acīs, un atrast ceļu no sirds uz sirdi?


Ineta* - 2013-02-06 10:06
Pie meistara darbnīcas durvīm uzraksts:
REMONTĒJAM VISU!!!
zemāk iekavās
(klauvējiet skaļāk, jo zvans nedarbojas)
:))))))))))

Īneta* - 2013-03-20 21:58
Reiz trīs brāļi pa ceļu ejot, ieraudzīja dziļā bedrē iekritušu Laimi. Vecākais no brāļiem piegāja pie bedres malas un palūdza Laimei daudz naudas. Acumirklīgi saņēmis neticami daudz naudas, viņš aizsteidzās to tērēt.
Vidējais brālis palūdza visdaiļāko meiteni. Tai pat brīdī viņam blakus parādījās neredzēta skaistule, un abi apskurbuši no veiksmes, teciņiem vien devās prom.
Kad jaunākais brālis pienāca pie bedres malas, arī viņam Laime pajautāja, kas vajadzīgs. Taču pastarītis pateicās, ka viņam viss, kas nepieciešams esot.
- Bet vai Laimei ko vajag? - viņš taujāja.
- Izcel mani no bedres.
Trešais tēva dēls tā arī izdarīja un devās prom, taču Laime viņam uzticīgi pa pēdām sekoja...

Agita* - 2013-04-27 12:22
Iedvesmojoša saulespuķe.... man patīk..... par saturu vēl domāšu, jo tiko sāku lasīt......

Ineta* - 2013-04-28 21:00
Prieks, Agita, ka "Saulgriezi" pamanīji :)
Man patīk, ka Tev patīk!!!


Ineta* - 2013-05-03 15:39
"Esam pieraduši domāt, ka , neesot vienisprātis ar kādu, mums neizbēgami jāieaistās konfliktā, kurā noteikti tiks noskaidrots vinnētājs un zudētājs, ar to ievainojot kādam pašcieņu.
Taču iespējams uz to paskatīties citā gaismā.
Meklēsim starp mums kopīgo un līdzīgo.
Veiksmes noslēpums atrodams tādā attieksmē, kad jau pašā sākumā izrādi dzīvu interesi par sarunu biedra skatu punktu. Esmu pārliecināts, ka tas ir pa spēkam mums katram. "
Dalai Lama

Ineta* - 2013-07-31 09:54
Kādai vecai sievietei no Ķīnas bija divi lieli trauki, kas bija
iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam
traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un
allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta
līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.
Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām
pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks
ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks
kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja
tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika
vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš uzrunāja
sievieti.
"Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi
izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām."
Vecenīte pasmaidīja: "Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas
pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es
allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas
tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos
laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot
galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī
skaistuma mājas izpušķošanai."


...* - 2015-07-28 23:47
- Meistar, jūs stāstījāt, ka tad, kad iepazīšu sevi, kļūšu vieds, bet kā to paveikt?
- Iesākumam atņem apkārtējiem cilvēkiem tiesības izlemt, kas tu esi.
- Kā tas ir, Meistar?
- Viens tev pateiks, ka esi slikts, tu viņam noticēsi, uztrauksies un bēdāsies. Cits cilvēks tev teiks, ka esi labs, un tu sapriecāsies, būsi sajūsmināts.
Cilvēki mēdz tevi slavēt, rāt, tic tev vai nodod. Kamēr viņiem tu dod tiesības izlemt, kas tu esi, tikmēr tev sevi neatrast.
Atņem cilvēkiem šīs tiesības. Un man tai skaitā :)



- Pievienot komentāru:

Vārds:

Komentārs:

Drošības kods:

Atpakaļ