Radošu attīstību veicinoši joki, atziņas, senas gudrības un interesanti atgadījumi iz' dzīves
Komentāri:
Ineta* -
2012-06-15 20:29
Paldies!!! :)))
Gaidu ar rakstiņiem un komenāriem, bet arī tāpat vien mīļi gaidu!!! :)
Ineta* -
2012-06-15 21:11
Paldies, Tamāra!
Esi vienmēr mīļi gaidīta RAC "Saulgrieze"
Ja ir piezīmju blociņos pierakstīti vai grāmatās atrasti interesanti domugraudi vai pārdomas raisoši stāstiņi, lūdzu pievieno! "Saulgrieze" visu spēkiem plauks tikai kuplāka un noderīgāka mums visiem :)))
Ineta* -
2012-07-02 14:44
LĪDZSVAROTA DZĪVE (Sūfiju nostāsts)
- Reiz dzīvoja vīrs, kuram nebija ne naudas, ne mantas.
+ Toties viņam bija labs zirgs, ar kuru strādājot iztika abi.
- Valdnieks padzirdējis par labo zirgu piedāvāja par kaudzi zelta to nopirkt, bet vīrs nepārdeva.
+ Abi dzīvoja un strādāja brīvi un laimīgi tālāk.
- Kādu dienu no zirga nebija ne ziņas, ne miņas, un visi domāja, ka tas ir nozagts.
+ Vīrs mierināja sevi un citus, sak’, gan jau būs labi.
- Bet visi nerimās, tak varēji pārdot, un kamdēļ ļāvi tam brīvībā klejot?
+ Zirgs atgriezās diezgan drīz, vezdams līdz vēl 11 zirgus, nu visi priecājās, re cik ar 12 zirgiem svētīts esi.
- Kas notiks nezināja neviens, jo maz redzam. Vīra vienīgais dēls jādams salauza abas kājas. Kāda nelaime, ciema ļaudis vaimanāja.
+ Vīrs teica: nespriediet par dziesmu, ja dzirdat tik vienu noti. Neviens nezin kas notiks rīt.
- Tad iesākās karš un visi tēvu dēli viens pēc otra karā krita.
+ Tik vīra dēlam tas gāja secen, jo kāju dēļ kaujā negāja.
- Tad cieminieki pārmeta – tu pareģis.
+ Bet vīrs atteica: ak, nejēgas...
Vien Dievs pārzina visu mūsu dzīvi,
Un dzīvot nozīmē – DZĪVOT BRĪVI
Ineta* -
2012-07-05 11:56
Mīļš paldies, ardnija! Šī arī manuprāt, ir viena no svarīgākajām savas dzīves un Visuma uztveres atziņām, jo atbildības uzņemšanos var dēvēt arī par attīstības stūrakmeni. Lai iemiesotu to ikdienā, iespējams izmantot arī: http://hooponoponosecret.ru/
Ineta* -
2012-07-09 23:52
Reiz pa putekļainu taku gāja ceļotājs. Pašā saules apspīdētākajā vietā viņš pamanīja cilvēku, kurš kala milzīgu akmeni. Cilvēks kala akmeni un skaļi raudāja...
Ceļinieks jautāja viņam, kamdēļ viņš tā raud, un cilvēks atbildēja, ka viņš ir visnelaimīgākais cilvēks pasaulē, jo viņam jādara vissmagākais darbs. Katru dienu viņš bija spiests kalt milzīgus akmeņus, pelnīt par to nieka grašus, par kuriem knapi sanāk iztikai. Ceļinieks iedeva viņam monētu un devās tālāk.
Ejot tālāk, aiz nākamā ceļa pagrieziena viņš ieraudzīja vēl vienu cilvēku. Arī šis cilvēks kala akmeni, taču neraudāja, bet bija koncentrējies darbam. Kad ceļinieks pajautāja, ko viņš dara, akmeņkalis atbildēja, ka strādā. Katru dienu nāk uz šo vietu un kaļ akmeņus. Tas ir smags darbs, bet viņš par to ir priecīgs, jo ar naudu, kuru viņam maksā pietiek, lai uzturētu ģimeni. Ceļinieks viņu paslavēja, iedeva monētu un gāja prom.
Aiz nākamā ceļa līkuma ceļinieks ieraudzīja vēl vienu akmeņkali, kurš pašā dienas svelmē kala milzu akmeni un jautri dziedāja priecīgu dziesmu. Ceļinieks izbrīnījās . „Ko tu dari?!!” – pajautāja viņš. Cilvēks pacēla galvu un ceļotājs ieraudzīja viņa laimīgo seju. „Vai tad neredzi? Ceļu svētnīcu!”
Kurš no akmeņkaļiem izvēlies būt tu??? :)
Ineta* -
2012-07-20 10:31
Brīnumjauki, ka cilvēkam ir divas no kurām izvēlēties, ar kuru kāju izkāpt no gultas!!!, nevis kā zirneklim, kad būtu jāieslīgst dziļās izvēles grūtībās - ar kuru no visām izkāpt... :)))
Ineta* -
2012-07-21 18:24
Reiz skolotājs jautāja saviem skolniekiem – kādēļ cilvēki mēdz kliegt viens uz otra?
Tādēļ, kāds no skolniekiem teica, - ka viņi zaudējuši sirdsmieru...
Bet kamdēļ kliegt, ja otrs cilvēks atrodas pavisam tuvu blakus? Kamdēļ nevar runāt klusiņām?
Skolnieki piedāvāja dažādas savas atbildes, bet neviena no tām skolotājam nešķita piemērota.
Beigu beigās viņš pats ņēmās paskaidrot, ka tad, kad cilvēki ir neapmierināti, viņu sirdis ir tālu viena no otras... Tādēļ lai pārvarētu šo attālumu, cilvēkiem šķiet, ka ir jākliedz, lai viņus sadzirdētu...
Bet kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz, tieši otrādi, runā ļoti klusiņām. Un tas tādēļ, ka viņu sirdis ir ļoti tuvu. Bieži viņiem pat nav nepieciešams sarunāties. Viņi skatās viens otram acīs, un saprotas bez vārdiem. Tā mēdz būt tikai cilvēkiem, kuri mīl.
Neapdomīgi izteikti skaļi vārdi sirdis mēdz tikai attālināt.
Varbūt tā vietā, tomēr labāk ir paskatīties acīs, un atrast ceļu no sirds uz sirdi?
Ineta* -
2013-02-06 10:06
Pie meistara darbnīcas durvīm uzraksts:
REMONTĒJAM VISU!!!
zemāk iekavās
(klauvējiet skaļāk, jo zvans nedarbojas)
:))))))))))
Ineta* -
2013-04-28 21:00
Prieks, Agita, ka "Saulgriezi" pamanīji :)
Man patīk, ka Tev patīk!!!
Ineta* -
2013-05-03 15:39
"Esam pieraduši domāt, ka , neesot vienisprātis ar kādu, mums neizbēgami jāieaistās konfliktā, kurā noteikti tiks noskaidrots vinnētājs un zudētājs, ar to ievainojot kādam pašcieņu.
Taču iespējams uz to paskatīties citā gaismā.
Meklēsim starp mums kopīgo un līdzīgo.
Veiksmes noslēpums atrodams tādā attieksmē, kad jau pašā sākumā izrādi dzīvu interesi par sarunu biedra skatu punktu. Esmu pārliecināts, ka tas ir pa spēkam mums katram. "
Dalai Lama
Ineta* -
2013-07-31 09:54
Kādai vecai sievietei no Ķīnas bija divi lieli trauki, kas bija
iekārti kārts galos, kuru viņa nēsāja sev uz pleca. Vienam
traukam bija plaisa, tajā pat laikā otrais bija nevainojams un
allaž pārnēsāja visu ūdeni. Garā ceļojuma laikā no strauta
līdz mājām ieplīsušais trauks bija tikai līdz pusei pilns.
Diendienā tas turpinājās veselus divus gadus: sieviete uz mājām
pārnesa tikai pusotru ūdens trauku. Protams, ka veselais trauks
ļoti lepojās ar saviem panākumiem. Bet nabaga ieplīsušais trauks
kaunējās no sava trūkuma; viņam bija žēl, ka viņš pildīja
tikai pusi no sava darba. Pēc diviem gadiem visa tā, kas tika
vērtēts kā rūgta neveiksme, vienā dienā viņš uzrunāja
sievieti.
"Man ir tāds kauns, ka plaisas dēļ manā sānā ūdens nemitīgi
izlīst, ejot pa ceļu uz mūsu mājām."
Vecenīte pasmaidīja: "Bet vai tu esi ievērojis, ka tavā takas
pusē aug ziedi, bet otrā trauka pusē nē? Tas ir tāpēc, ka es
allaž esmu zinājusi par tavu trūkumu, tāpēc iesēju puķu sēklas
tavā ceļa pusē, un katru dienu, atgriežoties atpakaļ, tu tos
laisti. Divu gadu laikā es varēju vākt šos ziedus un izpušķot
galdu. Ja tu nebūtu tāds, kāds tu esi, tad nebūtu arī šī
skaistuma mājas izpušķošanai."
 Joki vienmēr ir tepat līdzās, tikai dažkārt jāpamana :) Ir tādi, kas izsauc dzirkstošu smieklu šalti, ir tādi, kas liek klusiņām ķiķināt, ir arī tādi, no kuriem sirds gavilē un acis mirdz, un ir arī aizrautīgie joki, kad elpas trūkst, asaras sprāgst uz visām pusēm, vēderu rauj čokurā...bet pie tā visa apzinies, ka nedrīkst taču šobrīd...un tad ir tik vēl trakāk... :))) Šī ir sadaļa, lai dalītos ar savu interesanto pieredzi, paskatītos uz dīvainām situācijām gaišāk, vai vienkārši palasītos un sasmeltos C vitamīnus :) Taču brīžiem ir noskaņojums, kad gribās palasīt ko sirdsgudru. Arī šiem rakstiem šeit atradīsies vieta :) Bija taču iesākumā joks...vai ne??? Uzraksti, par ko Tu šodien vai vakar sasmējies! Bet varbūt sirdi aizkustināja kāda sena gudrība... lūdzu neturi šo brīnumu pie sevis! Padalies, lai katram kas lasa sirds gaišāka klūst! |
