Kamēr slapjais rudens, neprasot vēlamies to, vai nē, nogāž vienu lietavu pēc otras, kamīna liesmu rotaļās raugoties, top mans diplomdarbs. Tēma ieintriģējoša – personības attīstības motivācijas iezīmes strādājošajiem un bezdarbniekiem. Tā nu jau kuru dienu rokoties pa plašajiem googles informācijas apcirkņiem, atrodu par tēmu arī ko aizraujoši interesantu. To, kas ir motivācija, un ka ir gan iekšējā, gan ārējā, apguvām jau pirmajā kursā, bet kā zināms, atkārtošana ir zināšanu māte.

Motivācija vienkāršiem vārdiem runājot, ir cilvēka virzītājspēks, tas, kas liek vai iedvesmo kustēties – no rīta piecelties, padarīt darbus, virzīties uz sasniegumiem, vai pat veikt varoņdarbus – attiecīgi cik spēcīga un attīstīta tā ir. Gudrinieks Maslovs pat veselu motivāciju piramīdu ar pieciem pakāpieniem uzbūvējis, ar dažādām vajadzībām, kas nu kuru cilvēku spēj no vietas izkustināt. Sākot ar katram piemītošu ēstgribu un vajadzību pēc tualetes, beidzot ar vēlmi tiekties pēc augstām garīgām sfērām sevis pašrealizācijai.

Ja cilvēkam tikai gribas ēst, gulēt, pēc tam „aiz stūra”, un vēl dažas ķermeniskas vajadzības apmierināt, tad nu var droši teikt, ka viņš savā motivācijas attīstībā ir uzrausies uz paša pirmā pakāpiena. Bet ja cilvēkam sāk rūpēt jumts virs galvas, drošība, viņš cenšas izvairīties, kā arī aizstāvēties pret pārmetumiem un kritiku, vākt informāciju, lai būtu zinošs, kļūst pat slīpēts, un ne tik viegli ap stūri apvedams, tas jau liecina par pakāpšanos uz otrā Maslova piramīdas pakāpiena.

Trešajā pakāpienā mītošie jau grib panākt, lai viņus pieņem apkārtējie tādus, kā viņi ir. Meklē cilvēkus, ar kuriem sadarboties, un ne tikai. Mīlēt un mīlētam būt – tas ir tipisks sauciens no trešā pakāpiena.

Ceturtajā pakāpienā cilvēkam uznāk vēlme pašapliecināties, jeb pierādīt nevienam citam vairāk, kā sev – es to varu! Tas tik ļoti atgādina rītu, kad iegāju purvā un uzdevu sev izaicinošu jautājumu – nez’ vai es varu 30 litrus dzērveņu dienā salasīt. Darīju visu iespējamo, un vakarā kad sāka krēslot, izrādījās – jā! Varu!

Piektajā pakāpienā tikušo dzīve ir vēl interesantāka. Nu jau latiņa ir uzstādīta tik augstu, ka rodas nepieciešamība savus talantus likt lietā. Ne dēļ atzinības, pateicības vai uzslavām, jo sasniegumu šādam cilvēkam jau no ceturtā pakāpiena gana. Šeit sāk urdīt radošais potenciāls, un nepieciešamība realizēt savus unikālos talantus darbībā, jeb sekot savam dzīves aicinājumam.

Atrašanās vieta piramīdā nebūt nenozīmē, ka jaukākie cilvēki atrodas augstāk – nebūt ne. Ļoti apburošas būtnes mēdz stabili turēties uz pirmajiem pakāpieniem, un kas gan var būt jaukāk, ja tā cilvēks ir apmierināts un jūtas labi? Bez tam mēdz gadīties, ka augšējo pakāpienu iemītniekiem raksturiņi ir pat trakāk, kā skabarga pakaļpusē... bet tā jau ir cita tēma. Mēs te par motivāciju :)

Tālākajos skaidrojumos pieskaršos pie ārējās un iekšējās motivācijas atšķirībām. Kā jau pēc nosaukuma var nojaust, ārējā motivācija ir tā, kas nāk no ārienes, jebšu no apkārtējo ietekmes. Ārējā motivācija var būt gan alga, gan uzslavas, pateicības raksti, bet tik pat arī sodi un žagari. Starp citu, aprēķināts, ka pēdējie liek kājiņas kustināt ātrāk...

Savukārt iekšējā motivācija ir personības dziļākā vēlme, kura līdzinās avotam sevī. Vēl to citiem vārdiem pamatoti dēvē par iedvesmu. Tas ir motivācijas veids, kas ļauj vaļu aizrautībai, sajūsmai. Sajūtai, ka ar sirdi un dvēseli, dzīvoju tajā, ko daru. Pazūd laika sajūta, dzimst unikālas idejas...tas ir tikai mikroskopisks ieskats no tā, kas notiek iekšējās motivācijas realizācijas brīžos.

Nezinu kā Tev, bet man otrā šķiet krietni simpātiskāka un piemērotāka. Pēc pieredzes secinu, ka pat istabu sakārtot un traukus nomazgāt, iekšējās motivācijas vadītai ir daudzreiz patīkamāk, nekā tad, kad kāds to liek darīt, vai pat piedraud ar nepatikšanām. Tad kādēļ tik daudziem cilvēkiem dzīvē un darbos dominē pirmā – rodas jautājums?

Turpinot meklējumus, atradu iespējamo atbildi – kamdēļ cilvēki tik salīdzinoši reti dzīvo iekšējās motivācijas vadīti. Jautājumam sekojošo atbildi rosināja kāds profesora stāsts.

Viņš strādāja pie zinātniskā darba izstrādes savā dzīvoklī. Darbs pie atklājumiem ritēja lēnām, taču traucēja pa dienu skaļā bērnu čalošana pie loga. Bija grūti koncentrēties, jo spiedzieni un troksnis bija pārāk skaļš. Profesors saprata, ka kaut kas jādara lietas labā, bet nevarēja izlemt, kas tieši. Kā pirmais ienāca prātā iet pie bērniem un lūgt uzvesties klusāk, kā otro iespēju vīrietis pieņēma doties pie vecākiem, un lūgt viņu palīdzību nomierināt savas atvases. Ja tas viss nelīdzētu, atliktu policijas iesaistīšana.

Taču risinājums izrādījās pavisam negaidīti savādāks. Zinātnieks devās pie bērniem un teica, ka viņam tik ļoti patīk viņu smiekli un jautrība, ka tas atgādina viņa jaunību un palīdz viņam strādāt. Viņš piedāvāja maksāt dolāru dienā katram par viņa aktivitātēm. Bērni ar prieku tam piekrita. Tas turpinājās pāris dienas. Tad vīrs bērniem teica, ka viņa ienākumi esot samazinājušies un viņš varot maksāt vairs tikai uz pusi mazāk. Mazliet pārsteigti, bet bērni arī šim dīvainajam piedāvājumam piekrita. Tad vēl pēc dažām dienām maksa vēl uz pusi tika samazināta, līdz kādu dienu profesors paziņoja, ka viņa iespējas maksāt esot beigušās un viņš nevar atļauties tērēt vairs pat vienu centu. Nu gan visi jautrības cēlāji bija vīlušies, un pazuda no profesora loga nesasniedzami tālu. Savukārt profesors baudot pilnīgu mieru turpināja savu darbu.

Te nu ārējās motivācijas tēma nemanot pārgāja uz manipulāciju. It kā jau piemērs pavisam nevainīgs, bet manipulācija un ietekme acīmredzama. Un vai tik mazsvarīga, kā sākumā šķiet? Izrādās, ka iekšējā motivācija ārējās iespaidota pamanāmi ietekmējas. Vai tā nav atbilde – kur pazūd mūsu maigā un jūtīgā pašmotivācija? Un te vēl likums, kas nepalaiž garām pat pašus viltīgākos – ja tu manipulē ar citiem, tad vienmēr atradīsies kāds, kas arī ar tevi darīs to pašu. Tas ir liels retums, ka no bērnības ir blakus cilvēki, kuri kopj un saudzē jaunā censoņa iekšējās intereses, talantus un dabisko motivāciju. Iekšējā motivācija līdzinās trauslam ziedam, kurš kontroles un manipulācijas ietekmē diemžēl paslēpjas... Iekšējās harmoniskās pašmotivācijas vietu aizņem uzslavas un sodi.

Kamīnā vēl kvēlo ogles, kuras dāvā siltumu rudenīgajam vakaram, bet jautājums - kā kopt un atbrīvot maigo un trauslo pašmotivāciju, ļaut pasakaini uzziedēt savu talantu viskrāšņākiem ziediem – paliek atklāts. Bet pavisam noteikti zinu vienu – kas meklē, tas atrod!

Ineta Ieviņa