Notiek slēptas un acīm neredzamas pārvērtības, kad mazā pelēkā kūniņā veidojas taurenis. Nepieciešams zināms laika sprīdis, lai viņš attīstītos, nobriestu, un visbeidzot būtu gatavs pārsteigt pasauli ar savu pasakaini raibo un samtaino spārnu vēzieniem.
Jau vairākas dienas jūtu iekšēju nepieciešamību parunāties par transformācijas tēmu. Iesākumā tas, ar ko vēlos sākt šodienas zināšanu un praktiskās pieredzes stāstu, ir transformācijas skaidrojums. Vienkāršiem vārdiem runājot, tas ir pārveidošanās process. Tāpat kā līdzībā ar taureni, šis pārmaiņu process ir acīm neredzams un sevī dziļi slēpts un apkārtējiem pamanāms ir tikai rezultāts.
Pavisam cilvēcīgi dažkārt uznāk vēlme pārveidot, pārmācīt, uzlabot sev apkārt mītošos cilvēkus. Taču visbiežāk likumsakarīgi tas beidzas ar abpusēju neapmierinātību, konfliktiem, attiecību pārtraukšanu, pat aiziešanu no šīs dzīves. Kad dažas dienas atpakaļ kāda nesen šķīrusies sieva no savas pieredzes pauda – izaudzināju vīru citai... pie sevis padomāju, kā viņiem laimējās.
Transformācijas process attiecināms tikai un vienīgi uz savas iekšējās pasaules pārveidošanu. Pat vārds „pārveidošana” šķiet pat mazliet nepiemērots, jo vairāk tā ir kā plašāka apzināšanās, izpratne, pieņemšana, piedošana, aizspriedumu un negāciju atbrīvošana. Iespēja harmoniski transformēt savas sakrātās, un dažkārt no citiem vai pat no sevis slēptās skumjas, bailes, kā arī pārgalvīgo prieku un dusmas, kuras sāk traucēt sev un apkārtējiem pilnvērtīgai ikdienai dzīvespriekā, gandarījuma sajūtā un pat laimē.
Taču jāņem vērā, ka katrai emocijai ir savs cēlonis, kurš nemaz tik tālu nav jāmeklē. Cilvēka domāšana iekārtota tā, ka tā balstās uz iztēli. Ja iztēlē nāk no atmiņas un pieredzes, piedzīvotās jaukās un patīkamās ainas, tad arī domas, no kurām veidojas attieksme ir jauka un tīkama, no kā savukārt dabiski rodas harmoniskas emocijas un dzīves spēks. Bet ne vienmēr tas ir tik jauki... Mēdz būt, ka domājot pat par saviem tuvajiem, arī par sevi dažādu notikumu ietekmē ienāk prātā ne visam tīkamas, pat biedējošas iztēles ainas. Piemēram, ārā stipri līst un zibeņo, bet draugs brauc mājās un kavējas. Iztēlē sāk veidoties ainas ar avarējušiem transporta līdzekļiem, un dažādām nepatīkamām situācijām...Tā taču ir gadījies? Tas tad arī ir pateicīgs materiāls transformācijai!!!
Pirmkārt, apzināties kur beidzas realitāte un sākas iztēle, ka ar draugu visdrīzāk viss ir kārtībā, un ka tā ir tikai brīvsoli paņēmusī iztēle. Kāds lasītājs iespējams tūdaļ protestēs – es taču jūtu, ka nav labi. Un te ir īstā vieta parunāt par atbildības uzņemšanos. Vai tiešām kāds domā, ka ar biedējošām un dusmās kvēlojošām iztēles ainām var radīt ko labu???
Ko ar šādām bailēm un dusmām var sastrādāt, te nu ir stāsts vietā par manām bijušām attiecībām. Gadiem ilgi kopā ar draugu dzīvojot, protams, tobrīd vēl neapzināti dusmojos un šādi perināju ne tās labākās domas. Daudz kas neapmierināja, bet bija uzmācīga ideja, ka jāmainās tieši viņam, jo ar mani viss ir kārtībā :)
Mūsu attiecības kļuva arvien sarežģītākas, un es sāku meklēt risinājumus. Devos pie astroloģes, kura tiešā tekstā paziņoja, ka manam draugam ir atlicis dzīvot vairs pavisam maz... Te nu mani pārņēma panika, jo kā reiz dienu pirms tam biju beigusi lasīt V.Siņeļņikova grāmatu par atbildības uzņemšanos. Sapratu zibenīgi, ka pati ar savām negatīvajām iztēles ainām un domām esmu ievārījusi milzīgas ziepes. Saprotams, ka arī draugam bija sava atbildības daļa, bet jāsaka paldies Dievam, ka man tobrīd pieleca, ka man jāstrādā ir ar sevi. Vienīgais, kas tobrīd nāca prātā, bija Tēvreize. Skaitīju to līdz pagurumam stundām, līdz iestājās pamiers. Tad paņēmusi pašķirt grāmatu „Iemīli slimību savu” it kā nejauši atvērās lappuse – V.Siņeļņikova kursi Krimā. Sapratu lai vai kā, bet mums tur jānokļūst. Atkal var domāt, ka tās bija nejaušas sakritības, bet atradās nauda biļetēm un kursiem. Izdevās sazvanīt Krimā pašu Skolotāju. Kaut arī pieteikšanās termiņš bija nokavēts, vienojamies, ka brauksim.
Nepagāja ilgs laiks, kad visās malās grabošs autobuss caur Baltkrieviju veda mūs uz Krimas pusi. Vēl kriminālākā stadijā bija Krimas tramvajs, kurš veikli pa kalniem bremzēm kūpot, un nežēlīgi smakojot aizveda mūs līdz pašai Gurzufai.
Uz semināru bija sapulcējušies gandrīz 100 cilvēku no malu malām. Es klusēju kā partizāns, un draugam īsto atbraukšanas iemeslu nemaz neteicu. Nodarbības ilga 10 dienas un Melnās jūras apšalkota, dienvidu augu smaržu apņemta sajutos vienkārši laimīga par visu kā tas ir. Mantas mums līdzi nebija tik pat kā nekādas, klejojot pa piekrasti un kalniem parādījās dīvaina laika izjūta. Dzīvojām pat bez pulksteņa, bet intuitīvi jutām, kur kurā brīdī jābūt. Izņemot vienu reizi, kad nokļuvu milzīgā rožu botāniskajā dārzā, no kura nespēju vienaldzīga laicīgi aiziet, nenokavējām nevienu pašu nodarbību. Un šeit arī ir tā īpašā vieta uz pasaules, kur praktiski apguvu transformācijas pamatus. Kā praktiski pamanīt, atzīt un pārveidot sevī mītošās sakrātās bailes, dusmas, un citas laimīgi dzīvot traucējošās emocijas.
Tā neviens arī neko par manu atbraukšanas iemeslu nebūtu uzzinājis, ja pirmspēdējā semināra dienā ar jautājumu, precīzi tādu pat kā manējo, nepieceltos kāda krievu tautības sieviete. Tik ļoti biju apmulsusi par sakritību, ka pat neatceros, vai viņas vīrs vēl bija dzīvs, bet viņa drosmīgi piecēlās kājās un uzņēmās savas atbildības daļu. Arī es piecēlos no krēsla un pati sev par pārsteigumu visiem atklāju, ka man ir tieši tāds pats jautājums šobrīd risināms. Jā, V.Siņeļņikovs saprotoši pamāja, ka mēs pašas ar savām domām esam „palīdzējušas” izraisīt šo situāciju.
Transformācija notika, jo rezultāts runā pats par sevi – mans draugs vēl joprojām ir dzīvs. Mēs gan sen jau vairs neesam kopā, bet dažkārt šķiet, ka mēs dzīvojām tieši tik laiku tuvu blakus, lai atraisītu šo mezglu, un tad dotos brīvi tālāk.
Šāda pārveidošana pašos pamatos ir ļoti vienkārša, un tai pat laikā pārsteidzošus rezultātus nesoša. Taču no otras puses ap šo procesu klīst leģendas, un tas ir pašattīstības lauciņa praktiķiem kā augstākā pilotāža. Karalis Artūrs pameta visu, lai atrastu pašu vērtīgāko - Svēto Grālu – mūžīgas dzīvības, veselības un labklājības avotu. Ar prātam neaptveramu formulu palīdzību austrumu visgudrie simboliski pārkausē svinu zeltā. Kristieši iemīl savu ienaidnieku. Budisti tiecas uz apgaismību.
No vienas puses transformācija ir kā ilgais ceļš kāpās, jo ik pa brīdim atrodas situācijas, kurās apkārtējie, it sevišķi paši tuvākie atspoguļo ne visai patīkamas domas, sajūtas vai izprovocē iztēles ainas. Bet no otras puses skatoties, tā ir unikāla iespēja attīstīties, mācīties sakārtot savu dzīvi un tuvināties Dievam, kurš vienmēr palīdz. Ja manas domas ir tumšas, tad palīdz šo „sliktumu” arī iemiesot dzīvē. Ja domas ir gaišas, tad arī Dievs palīdz mīlēt un laimīgam būt. Transformācija ir tikai viens no instrumentiem, lai pārietu no pirmajām uz otrajām. Cilvēkbērnam ir dota unikāla Dieva dāvana ņemt no tumšā, pārveidot, dāvāt pasaulei gaišo, un laimē starot!