Uzrunājot domubiedrus un sadarbības partnerus Latvijā, saņēmu rosinošu jautājumu. Kādēļ "Saulgriezes" mājas lapā nav atrodama informācija - kas tās - "Plaukstu - pēdu dejas". Tātad ir pienācis laiks pastāstīt un atklāt priekškaru noslēpumam - kas tas ir.
No vienas puses pastāv apziņa, ka gadiem ilgi praktizējot simtiem cilvēku, to ir nodarbībās izbaudījuši uz "savas ādas", un tas iegājies kā tik dabisks process, ka šķiet vai par to jārunā, tā ir prakse. Taču ja radies jautājums, tad tas meklē spēku un iedvesmu atbildei. Te jāsaka mīļš paldies par idejas ierosinājumu Ilonai.
Plaukstu - pēdu deju pirmsākumi iespējams meklējami jau saulainajā bērnībā, kad tik ļoti patika dzīvojot laukos, skanot dziesmai dejiski kustēties, protams, dažkārt arī skapjos atrastajās vecmammas glaunajās jaunības dienu kleitās. Arī pļavā Daugavas krastā, kamēr vecmamma slauca govi, klausījos rāmajā ūdens šalkoņā, putnu treļļos un vēja dziesmās, kas bija lieliskākais pavadījums manai virpuļošanai, kūleņošanai, vai dažkārt arī dejām ar maniem sabiedrotajiem - kaķeni madi un rudo suņuku Reksi. Vecmamma to sauca par cirku, bet mums tas tīri labi gāja pie sirds. Mēģināju ierāpusies aizgaldā arī sivēniem šo to iemācīt, bet viņi neizrādījās diez ko apķērīgi, jo viņu lielākie talanti izrādījās pieēst apaļus vēderus, ierušināties salmos un omulīgi rukšķot iemigt. Tā es nokļuvu pie atziņas, ka visi apkārtējie nav vienādi un intereses mēdz būt pat ļoti atšķirīgas...
Skolas laikā deju pulciņā man ne diez kā patika, ātri vien no turienes nozudu, jo vajadzēja atkārtot iemācītas un iestudētas kustības. Tikai tagad atceroties saprotu, ka tur pietrūka dabiskuma, radošuma un spontānuma. Taču vēlāk ballēs dejojot, puiši, kuri mani uzlūdza, bija pārliecināti, ka gadiem ilgi esmu mācījusies dejot, bet es tikai noslēpumaini smaidīju...
Dzīve meta līkločus, pat brīžiem iespējams tie bija akrobātiski salto, taču es atkal, bet nu jau apzināti atnācu dzīvot laukos, šoreiz gleznainajā Vidzemes augstienē. Agrs rīts, kad saulīte vēl tikai paver plakstus virs apvāršņa, iemirdzinot tūkstošiem rasas lāses visās varavīksnes krāsās. lakstīgalas pat brīžiem trīsbalsīgi ņemas visu plašumu pieskandināt... viss mostas dzīvs un brīvs!!! Tā soli pa solim, pamazītēm atsākās manas meditatīvās deju improvizācijas.
Kad sāku vadīt "Saulgriezē"nodarbības, manī radās jautājums - kā veidot šādas nodarbības telpās? Brīvai kustībai visam ķermenim taču ir nepieciešams pēc iespējas vairāk brīvas vietas.
Atbilde uz šo jautājumu atnāca šādas meditatīvas dejas laikā. Viss kermenis, un ne tikai... ir atrodams ierakstīts plaukstās un pēdās. Tā arī radās "Plaukstu - pēdu dejas"
Atgūt un pagūt veselumu - tas ir viens no galvenajiemšo improvizēto kustību vadmotīviem. Viena lieta ir kad kustībām pieiet ar prātu, tās iemācās unrūpīgi mēģina atkārtot, taču pavisam kas cits ir radīt kustības, izjust, tām ļaujoties, lai deja dejo. Sajust, kas notiek plaukstā, kad viņa izdzīvo kādu jautājumu (to vairs nevar nosaukt par problēmu, jo kur ir dzīvs jautājums, tur jau rosās atbilstoša atbilde).
Slimības vai citas likstas rodas no iekšējiem konfliktiem. Atraisījusies vai pat nozaudēta ir saikne starp prātu un sirdi. Citiem vārdiem sakot cilvēks pats sev nemanot pieradis vienu sajust, otru domāt, vēl ko citu darīt. Kur pazudis veselums? Kā to sasniegt dabiskā veidā - tas ir noslēpums, kuru katrs sev īpašā veidā atklāj 'Plaukstu - pēdu deju" nodarbību laikā.
Lau apzinātos jauniegūto praksi arī teorētiski "Plaukstu - pēdu dejām" pievienotas piecas viena otru papildinošas tēmas:
1. Meditācija veselībai;
2. Pieņemšana, piedošana, pateicība;
3. Motivācijas noslēpumi;
4. Harmoniskas mērķtiecības pamati;
5. Transformācijas maksla.
Ar cieņu, Ineta Ieviņa
