Reiz dzīvoja zelta zivtiņa. Viņa peldēja, plunčājās un meta zeltaini mirdzošus lokus savā dzimtajā ezerā, citiem vārdiem sakot, priecājās par dzīvi. Zivtiņa nojauta, ka spēj izpildīt kaut visas cilvēka karstākās vēlēšanās, bet viņai tas nebija jādara, kāmēr vien viņai to neprasīja.
Negaidīta pienāca tā diena, kad zeltainā skaistule iekļuva cilvēka izliktajos tīkos. No vienas puses viņa priecājās, ka beidzot tikusi pie darba, no otras puses, viņu līdz sirds dziļumiem pārsteidza cilvēka izteiktās pretrunīgās domas.
Vienubrīd cilvēks domāja, kaut viņam būtu jauka, saskanīga ģimene. Bet kāmēr zivtiņa traucās meklēt vispiemērotāko otro pusīti, sekoja nākamā doma, ka viņš netikšot ar to visu galā. Un zivtiņai atkal nācās piepūlēties, lai tak viņš ar to netiktu galā...
Vēlāk cilvēks vēlējās pamatīgu un drošu māju. Zivtiņa steidza to izpildīt, kad cilvēks jau prātoja - ka viņam priekš tā nepietiks naudas, un tad zivtiņa metās gādāt, lai tik tiešām tās naudas nepietiek, jo cilvēka vārds zivtiņai ir likums. Vēlāk cilvēks iedomājās doties brīnišķīgā ceļojumā, bet kāmēr zivtiņa lepna uz spuras pienesa pēdējā brīža izpārdošanas aviobiļetes, cilvēks jau pamanījās domāt, ka tādam izbraucienam esot par vecu. Biļetes viena pakaļ otrai izšķīda un nogrima tumšajā dzelmē, bet zivtiņai nekas cits neatlika, kā darīt visu, lai cilvēks būtu par vecu.
Zelta zivtiņa jutās pilnīgi apmulsusi un izmisusi, jo nespēja sekot, izdabājot visiem cilvēka akrobātiskajiem domu lēcieniem , un galvu reibinošajām šaubām. Zelta zivtiņu jau sāka pamest spēki izpildīt savu cēlo misiju, un cerības palīdzēt sāka peldēt ar vēderu uz augšu, kad notika brīnums.
Siltie pavasara sules stari atkausēja cilvēka šubu un baiļu pārņemto sirdi, viņs pašam sev negaidot iemīlējās. Sāka mīlēt sevi, un savus tuvākos kā sevi pašu. Pamazām soli, pa solim dibināja ģimeni, lika pamatus mājai, un devās pasakainā ceļojumā.
Bet zivtiņa man pačukstēja pasaules lielāko noslēpumu, ka katram no mums ir sava zelta zivtiņa. Tā gatava izpildīt drošas un mīlošas sirds vēlēšanās, izdarīt neiespējamo, paveikt brīnumus. Cilvēkam tikai atliek ar iedvesmu un aizrautību darīt darbus, kas viņa sirdij vistuvāk, tad gan brīnumu pasaka var sākties pa īstam.
Ineta Ieviņa
