Agri pirmdienas rītā, atverot acis jaunai dienai, skatienu pie tuvākajiem bērziem apstādināja necaurlaidīgs miglas vāls. Iepriekšējās dienas rudenīgi mitrā laika prognoze cerīgi kārtējo reizi solījās nepiepildīties. Migla pamazītēm atkāpjoties atbrīvoja taciņu žirgtiem saulstariņiem, kas priecīgi nesa vēsti, ka diena atkal būs saulaina. Tātad brīnišķīga septembra diena, lai dotos uz jūru.
Varētu jau tēlani teikt, ka iejūdzu savu pelēcīti tālam ceļam, bet neaizklīstot priekšlaicīgi pasaku valstībā, atbilstoši mūsu dienām teikšu kā bija, iedarbināju aprasojušās Hondas dzinēju un devos uz Liezēres pusi, lai satiktu uz vairākām dienām atliktās Dzintru dienas gaviļnieci. Kur gan citur vislabāk piedienētos Dzintras dienu svinēt, ja ne saules pielietās jūras kāpās, noķerot aiz astes patīkami ieilgušo vasarīgo dienu turpinājumu...
Tālāk mūsu ceļš vijās gar Vecpiebalgas ūdensrozēm, un vietējā benzīntankā pildot degvielas krājumu, kur bijusi, kur nebijusi uzradās pavisam vienkārša izskata sieviņa, kura uzprasīja, vai mēs uz Cēsu pusi braukdamas. Solījām aizvest vismaz līdz Bērzkrogam, kur bija ieplānota mūsu nākamā pieturvieta. Jau pa ceļam pārmijot dažus vārdus, brīžiem uzvēdīja nojauta, ka blakus ir vienkāršs cilvēks ar smalku un gaišu dvēselīti. Tikai Bērzkrogā atvadoties uzzinājām, ka Vecpiebalgas "Liena" ir viņas roku darbs.
Ir tādi cilvēki, ar kuriem atvadoties jau dzimst maiga, bet neatlaidīga vēlēšanās satikties vēlreiz. Un tas kā reiz arī bija šis gadījums. Izbraucot no Bērzkroga uz Cēsu pusi mūsu pārsteigums bija pavisam gaiši priecīgs, ceļmalā jau pa lielu gabalu pamanāmi vējā plīvoja trauslās sieviņas garie svārki, kas jau vēstīja pārsteidzoši ātro atkal saredzēšanos. Nu jau valodām raiti risinoties ātri panācās pretīm Cēsis, un kā nākamais pārsteigums sekoja ceļabiedres acumirklīgi dzimusī vēlēšanās doties līdz uz jūru. Tā nu ceļš sparīgi ritēja jau trijatā, un arvien vairāk apņēma nojausma, ka runājoties zūd laika sajūta un šī pasakainā diena ir ļoti īpaša.
Jūra mūs sagaidīja plaši atplestām smilšaino kāpu rokām, un visu kopā pavadīto laiku gaisā virmoja nepasakāmi trausli maiga sajūta, atklājot ik pa brīdim jaunus dvēseļu radniecības mājienus. Augu dienu patīkamie pārsteigumi tā arī nerimās, uzzinot bagātīgās latvju vēstures noslēpumus, meklējot smiltīs raibus akmentiņus, plunčājoties jūras viļņos, kā arī atrodot īpašas akmeņzīmes un atklājot akmenī kaltus garadarbus. Pieļauju, ka arī Dzintra jūtas saņēmusi negaidīti īpašu dāvanu.
Īsteni latviski spītīgais Dullā Daukas mantojums rādās mums ticis visām trim, laimīga klusi pie sevis  nodomāju, kad Honda jau vakara tumsā atkal šķir miglas vālus, ieripojot savas mājas pagalmā.
Tagad atceroties šo pasakaino dienu nāk apjausma, kas tiek domāts ar Svēto rakstu teikumu: "Esiet kā bērni...", un tāpat neviļus gribas dungot cerīgos latvju tautā mīļas dziesmas vārdus : "Es zinu mēs vēlreiz satiksimies..."