Svētdienas pirtiņa

Aicinājums svētdien doties uz pirti ir ļoti gaidīts. Sajūtas kā pirms īpašiem svētkiem, tikai vēl nojaušot, ka prāts tiks palaists vaļā zaļās ganībās, kā maizes kārīgais, milzīgais un viesmīlīgais saimnieku zirgs Leksuss, ka ķermenis taps izlolots un izlutināts pirtiņas mājīgajā gaisotnē, un dvēselīte tai pat laikā lidināsies brīva un viegla kā pieneņu pūka.

Vēl tikai jāiebrien līdz ausīm ziedošajā pļavā, jāsaplūc pirtszāles, ar ko lāvu apsegt, un maigas slotiņas pērienam piemeklēt...šobrīd jauns mēness, tad jau vairāk jāpieskata, ko var ķermenim veselīgu dāvāt. Eju pa raibu raibo pļavu un iegrimstu smaržu simfonijā. Katra zālīte runā pa savam, bet šoreiz līdzi uz pirtiņu īpaši uzprasās mežmalā augušo maigo madaru klēpis un kuplo paparžu krūmi. Ejot caur izcirtumu vējā mīlīgi šūpojas smilgu puduri, un par pārsteigumu man pašai, arī tie grib doties līdz. Saplūcu lielum lielo smilgu sauju, un pie sevis pabrīnos, ka nekad pirtī tik jutekliskas slotiņas vēl nav bijušas. Atpakaļceļā vēl uzrunā saulainās ilzītes, un tad jau klēpis ir ar kaudzi pārpildīts no pļavu labumiem, un pamazām var doties ceļā.  Sakrauju pilnu Hondiņu ar smaržīgiem zāļu klēpjiem un ripoju uz Madonu pie Indras. Pagalma pašā vidū sasieta vesela kaudze slotiņu pēc floristikas labākajiem paraugdemonstrējumiem, ka nevar īsti saprast, vai to daiļumu vāzē likt, vai tomēr ziedot pēršanās rituālam. Tomēr pušķis, kurš domāts pirts saimniecei Daigai pārsteidz pavisam...baltās un sārtās studentu neļķītes ar rozā un baltām meitenītēm ir sagūlušas kopā tik dabiski, ka kārtējo reiz ieraugot Indras meistarīgi sasieto pušķi jautāju...nu kā to var dabūt gatavu??? Bet Indra tik noslēpumaini smaida...

Hondiņā piepulcējas piparmētru, upeņu un bērzu reibinošās smaržas, un pa ceļam vēl pēc ciemakukuļiem iebraukdamas, secinām, ka vezums kā uz līgošanu. Atgriežoties no veikala Hondikā zāles ne pa jokam uzsilušas, un jau ir jūtams pamatīgs pirts efekts...gandrīz kaut peries turpat Maksimas laukumā. Bet nē...tiekam pāri pirmajam lielās pirtsvēlmes vājuma brīdim, un mērķtiecīgi dodamies uz īsto pirtiņu, jo tur mūs jau dikti gaida.

Piecdesmit kilometri aizripo kā nebijuši, un līgani iešūpojamies „Kodolu” vakara saules apspīdētajā pagalmā. Pirmā pretim nāk priecīga Kristīnīte ar mazu rudu kaķabērnu klēpī, tad kā balta bulta metas apskāvienos Pūcīte, sajūsmā smilkstēdama raušas klēpī un apber ar slapjām suņubučām. Un tur jau nāk gaiši gaidošā un smaidošā pirts saimniece Daiga ar lielām zemeņu bļodām rokās... Saimnieks Jānis arī plaši atvēris stiprās rokas sagaidošam apkampienam, un jau pirts slieksni pārkāpjot, jūtams mīļais un maigais pirts gariņa visapņemošais glāsts. Viņš uz lāvām ar prieku pieņem dāsnos pļavu sveicienus un pirtssvētības rituāls sākas...

Šajā vietā notiekošajiem procesiem mazliet pievērsim noslēpuma durvis, bet iespējams kādu dien’ mums ar Tevi izdosies šos brīnumus izbaudīt kopā.

Vienu gan varu teikt droši, ka tik tuvu Dieviņam kā pirtiņā, reti kur var pietuvoties. Bet tas jau ir cits, pavisam īpašs stāsts, kuru vislabāk ir nevis lasīt, bet pašam izjust ar visām cilvēkbērnam piemītošajām maņām :)))

Arī pirtniece, Ineta Ieviņa, vairāk skat. www.saulgrieze.1s.lv